Pat ja jūs neatceraties laiku, kad katrā ofisā bija atrodams faksa aparāts, — un, ja jūs dzīvojat Japānā, tad jūs to noteikti atceraties, — tad jūs vismaz esat izmantojuši CD atskaņotājus. Taču kad tad tie īsti radās? Daži zinās teikt, ka pārējā pasaulē tie kļuva populāri ap 80. gadu sākumu un beigām. Taču taisnība ir tāda, ka kompaktdiskus — labi, tad tie vēl nebija *kompakt*diski — video glabāšanai izgudroja 20. gadsimta 20. gados.
Kad izgudroja kom
Tieši 1928. gadā. Džons Lodžijs Bērds, kāds izcils skotu izgudrotājs, kuram jau kopš bērna kājas patika jaunākās tehnoloģijas (viņš ierīkoja telefonu starp savu un savu draugu mājām jau 19. gadsimta beigās), turklāt viņš bija viens no pionieriem arī televīzijas attīstībā, nosūtot TV signālu no Londonas uz Ņujorku jau 1928. gadā, kad, starp citu, viņš strādāja arī pie vēl viena nenormāli moderna izgudrojuma — sava videodiska.
Laikā no iepriekšējā gada septembra līdz 1928. gada martam, Bērds izveidoja dažādus ierakstus ar savu Phonovision — gramofonu, kas uzdiskiem ierakstīja attēlu sekvences veselās 30 līnijās. Vienīgā problēma, ka tas izskatījās baigi sūdīgi:
Pieci no šiem diskiem vēl eksistē. Tie izskatās kā kāda nenormālā veidojumi. Bērdam savu izgudrojumu pārdot tā arī neizdevās, taču beigu beigās viņš to attīstīja tik tālu, ka tas varēja parādīt ierakstus ar veseliem 12.5 kadriem sekundē.
Jā, starp citu, tā kā viņš bija skots, arī BBC sāka izmantot viņa 30 līniju programmas. Tas notika 1929. gadā, turklāt paši BBC nodarbojās ar šo mehānisko, super-analogo video skeneru ražošanu, līdz sākās karš un visa jautrība beidzās.
Bet šādi diski neatgriezās vēl kādus 40 gadus, līdz līdzīgu tehnoloģiju sāka izmantot lāzerdiski jeb CD. Starp citu, par nelaimi Bērdam, īstenībā jau mēs esam gandrīz pametuši gan CD, gan DVD, gan Blu-Ray formātus par labu zibatmiņām un citiem datu formātiem. Taču paldies tev, Džon Bērd, par tavu labo darbu!
Auto, Moto un Velo 